Krūts vēzis un citi ļaundabīgi audzēji

Starp visiem piena dziedzera ļaundabīgajiem audzējiem vēzis (jeb karcinoma, t.i., audzējs, kas veidojies no piena vadu un daiviņu epitēlija šūnām) ir sastopams vairāk nekā 95% gadījumu. Pārējie ļaundabīgo audzēju veidi (sarkomas, limfomas, citu audzēju metastāzes) sastopami mazāk nekā 5% gadījumu.

Piena dziedzera vēzis ir visbiežāk sastopamais ļaundabīgā audzēja veids sievietēm (apmēram 25% visu audzēju), Latvijā katra desmitā sieviete savas dzīves laikā saslimst ar piena dziedzera vēzi.

Nepakavēšos sīkāk pie šīs slimības klīniskās ainas – šī plašā tēma ir sīki izklāstīta speciālajā un populārajā literatūrā, bet pakavēšos pie šīs slimības ārstēšanas galvenajiem principiem, jo nesagatavotam cilvēkam ir grūti saprast, no kā atkarīga ārstēšanas taktika un veids katrā konkrētā gadījumā.

Ir trīs piena dziedzera vēža ārstēšanas veidi.
Galvenā ārstēšanas metode jau daudzu gadsimtu gaitā ir un paliek ķirurģiskā ārstēšana (sīkāk par šīs metodes principiem lasiet A.Srebnija rakstu žurnālā “DOCTUS” jūnijs 2008.g). Tikai ķirurģiski iespējams pilnībā izārstēt piena dziedzera vēzi, pārējās metodes vai nu palīdz uzlabot ķirurģiskās ārstēšanas rezultātus (profilaktiskā terapija) vai uz laiku pagarina slimnieka dzīvi (ārstnieciskā terapija), vai arī samazina slimības simptomus (paliatīvā terapija).

Staru terapija ir vietējās (lokālās) ārstēšanas metode, t.i., ārstēšanas efektu novēro tikai jonizējošā starojuma ("staru", kā mēdz teikt pacienti) iedarbības vietā. Ārpus apstarošanas zonas ārstniecisko efektu nenovēro, toties šī terapijas veida blakusparādības var būt gan lokālas, gan vispārējas. Staru terapiju lieto:

  • vietējā recidīva profilaksei pēc orgānsaglabājošām operācijām;
  • kā kompleksas ārstēšanas sastāvdaļu vēža lokāli izplatītu formu gadījumā – tiek apstarota pēcoperācijas rēta un audzēja iespējamās vietējās (lokālās) izplatības (pa limfas ceļiem) zonas;
  • dažos gadījumos staru terapiju lieto kā pirmsoperācijas terapiju primāri neoperabla audzēja gadījumā, lai padarītu šo audzēju par operējamu;
  • kā paliatīvu terapiju vietēja (lokāla) recidīva vai attālu metastāžu gadījumā, lai samazinātu slimības simptomus vai veiktu iespējamo komplikāciju (sarežģījumu) profilaksi.


Medikamentozā ārstēšana ir sistēmisks ārstēšanas veids, t.i., tās iedarbībai (t.sk. arī blakusparādībām un komplikācijām) ir vispārējs raksturs un tā izpaužas kopumā visā organismā, kaut arī tās izpausmju intensitāte dažādos orgānos un audos var būt atšķirīga.

Medikamentozajai ārstēšanai pieder ķīmijterapija, hormonterapija un imūnterapija; tā var būt profilaktiska (pēc operācijas), ārstnieciska (gan pirms, gan pēc operācijas) un paliatīva.

Medikamentozās terapijas nozīmēšana pirmām kārtām ir atkarīga no vēža stadijas, kā arī no pacienta stāvokļa un paša audzēja rakstura (piemēram, no audzēja diferencētības pakāpes vai hormonreceptoru klātbūtnes audzēja audos).

Dažos gadījumos hormonterapijas lomu var pildīt ķirurģiskā vai staru kastrācija (olnīcu funkcionēšanas pārtraukšana).

Imūnterapijas izmantošanas iespējas piena dziedzera vēža ārstēšanā ir ierobežotas.

Piena dziedzera vēža ārstēšanas veidus vislielākajā mērā nosaka audzēja attīstības stadija, tādēļ atkarībā no tā visus gadījumus var iedalīt četrās lielās grupās:

  1. Vēža in situ ārstēšana. Vēzis in situ būtu tulkojams kā vēzis "uz vietas" – audzēja šūnas atrodas tikai paša epitēlija robežās un necauraug t.s. bazālo membrānu, t.i., neieaug līdzās esošajos audos. Tā ir piena dziedzera vēža nulles stadija. Šai gadījumā ir indicēta tikai ķirurģiska ārstēšana, bet citi ārstēšanas veidi nav nepieciešami. Tomēr pacientam visu mūžu ir jābūt stingrā onkologa novērošanā.
  2. Agrīna invazīva vēža ārstēšana. Agrīns invazīvs vēzis ir audzējs, kurš cauraug bazālo membrānu, bet bez metastāzēm limfmezglos. Tā ir piena dziedzera vēža pirmā–otrā (I–II) stadija. Tās galvenā ārstēšanas metode ir ķirurģiska ārstēšana; kā likums, ir iespējams saglabāt krūti, pēc operācijas veic piena dziedzera atlikušās daļas apstarošanu. Reģionālo limfmezglu zonu parasti neapstaro, bet, kā likums, nozīmē medikamentozo terapiju (ķīmijterapiju vai hormonterapiju – atkarībā no pacientes vecuma un hormonreceptoru klātbūtnes audzēja audos).
  3. Lokāli izplatīta vēža ārstēšana. Par lokāli izplatītu uzskata audzēju ar metastāzēm reģionālajos limfmezglos vai sevišķi agresīvas vēža formas (t.s. vēža infiltratīvās jeb iekaisuma formas, kurām nav skaidru robežu). Tā ir piena dziedzera vēža IIB–III stadija. Tādām pacientēm parasti nozīmē pirmsoperācijas vai pēcoperācijas ķīmijterapiju (reizēm hormonterapiju – padzīvojušām sievietēm) un staru terapiju. Operācijas apjoms – visbiežāk mastektomija, kaut gan iespējama arī krūts saglabāšana. Vēža infiltratīvās jeb iekaisuma formas gadījumā operācija ne vienmēr ir indicēta; tādos gadījumos ārstēšanā izmanto tikai medikamentozo un staru terapiju.
  4. Metastātiska vēža (kā primāri ielaista audzēja ar metastāzēm attālos orgānos – IV stadija, tā arī izveidojoties metastāzēm pēc ārstēšanas) ārstēšanu veic galvenokārt medikamentozi. Tiek nozīmēta agresīva ķīmijterapija un/vai hormonterapija. Staru terapijai, tāpat kā operācijai, var būt tikai paliatīva nozīme (piem., asiņojoša audzēja izņemšanai),. Neefektīvas ārstēšanas gadījumā nozīmē simptomātisku terapiju.


Jāsaka, ka piena dziedzera vēža ārstēšana ir diezgan efektīva un tai ir labi rezultāti. Kopējā 5 gadu izdzīvotība (kopumā visi slimnieki visās vēža stadijās) Latvijā ir apmēram 65%, bet pacientēm slimības I stadijā 10 gadu izdzīvotība ir 90%.

 Tas liecina, ka savlaicīgi uzsākta ārstēšana, kā likums, ir veiksmīga!